Viesistaba sapnī - sapņa tulkojums

u_l_d_i_s
2015-03-22
Biju kādā zālē,kur pietrūka vietas man un vēl dažīem, dažām.Bija jākārto Latviešu Literatūras zināšanu eksāmens. Nebiju apmeklējis lekcijas maģistrantūrā,tāpēc uztraucos.Zālē trūka vietas un solus,tāpēc mūs nosēdināja uz skatuves,tādās kā rindās,man blakus vienā pusē bija Žeņa,otrā vēl kādas citas.Tur rosījās kāds čalis,kurš ar lomiku lauza nost veco instalāciju un pārējo PSRS laika aprīkojumu pie krāsotām sienām. Kaut kādu proželtoru mēģināja mums spīdināt,lai būtu mums gaišāk,taču viņam neizdevās to novirzīt uz spoguļbumbu, kurai daudzi spogulīši bija nokrituši, tad to viņš noņēma un nevarēju saprast vai viņš cenšas to iznīcināt vai atjaunot. Pirms eksāmena apēdu serenādes konfekti,uzcienāju arī Žeņu. Domāju, ka veiksmīgi norakstīšu,bet vīlos,jo katram bija savs variants un loze bija pudelītē kopā ar krāsainiem vitamīniem. Otrajā sapņa daļā bijām Ivara attālas radinieces dzīvoklī Madonā,par kuras eksistenci biju jau piemirsis,tikai kad viņu ieraudzīju tālākā istabā rosāmies,tad atcerējos viņu pēc sejas, taču nezināju viņas vārdu.Tai dzīvoklī mani apciemot nāca jaunieši un vēl ar cepurēm esot piesēdās pie bagātīgi klāta galda, kuram bija mirdzoši balts galdauts. Man vajadzēja runāt ar to radinieci par nakts mājām pārējiem, taču man to negribējās darīt, jo tad es būtu viņai parādā. kaut kā izvairījos. Man rokās bija divi kaķi. Kaķene un runcis. Piegāju vienā no istabām pie atvērtās lodžijas(Madonā tādas mājas nav patiesībā) jo tā bija modernā arhitektūra), kur diemžēl kaķi izslīdēja man no rokām, runcīts palika , bet kaķīte paslīdzēja un neveiksmīgi krita stāvu zemāk un tā vēl divas reizes līdz laikam nositās, taču, kad pirmoreizi krita, krita uz muguras :( un salauza gūžu uz nāk. apakšstāva cietās grīdas, tad slīdēja atkal tālāk pār malu un atkal apsitās. Es nekādīgi nevarēju palīdzēt :( Beigās viņas dzīvība bija tik maz, ka tā ietilpa kādā sērkociņkastītei līdzīgā priekšmetā, kuru nevarēju atvērt. Tas viss bija ļoti šausmīgi un es pamodos.

u_l_d_i_s
2014-09-13
Sapnis 13. septembra rītā - biju atgriezies no atvaļinājuma, biju kādā gaišā telpā, jaunā dzīvoklī, kur stāvēja virtuvē galds, kuram bija manis paša likta izlietne, bet tai bija noņemts sifons! Daudzi radi to neievēroja un tik un tā tecināja ūdeni, kurš diemžēl pilēja zem galda un arī zem laminātparketa. Kad atgriezos kopā ar radiem no atvaļinājuma, skapja apakša jau bija slapja, to jau bija paguvis izdarīt vectētiņš, kurš bija palicis mājās. //Tad sapnī biju kaut kur kādā nezināmā vietā pie citām mājām un tur bija meitenes, kuras ik dienu nesa kādas 3 dienasgaismas spuldžu lampas rokā, lai tās ik dienu ieskrūvētu akvārijā, kurš stāvēja publiskā vietā, kamēr baro zivis - lai gaišs. Atcerros, ka gribēju vienu no spuldzēm iemainīt pret savu, bet man tas neizdevās. VIņa nepiekrita, kaut gan nebija rupja.// Sapņa beigās filmēju ar kameru kādu skolas iesākumu vai ko tādu, bet tad pamodos.

u_l_d_i_s
2013-09-28
biju Jurmalā pie tantes. Viesistabā televizoru iesledzu, kamer pārējie vēl nebija ieradušies. Ar TV kaut kas nebija kārtībā - lampas vienu brīdī iekšā tajā kvēloja, taču nebija attēla ne skaņas. Katu ko tur attaisīju un remontēju, sataisīju. Atnāca citi no āra. TAnte teica vai var aiņemties manu riteni, lai aīzietu uz veikalu., es atļāvu., Teicu, ka kursos vairs par tik veciem kā lampu Televizoriem vairs nemācu. Tagad jau viss uz integrālajām shēmām un pusvadītājiem. Pārliku TV uz bufetes, redzēju sapnī tv ekrānā kā jaunu pārdziedāta RPaula dziesmiņa "Rudacīte" ko tagad nesen arī pārdziedāja pa jaunam Latvijas Radio. Otrā sapņa epizodē biju kaut kādā ļaužu pilnā skolā un atceros, ka man vajadzēja satikt kādu cilvēku, kas mācās 10 klasē , gāju ie skolas žurnālistiem uz viņu mazinu kabinetu uzzināt, kad šis vai šī varētu būt skolā. Gaidīju un gulēju kādā stūrī un par mani neviens nelikās ne zinis. Trešā jeb pirmā epizode-mīļojos ar savu bijušo.

u_l_d_i_s
2013-08-26
Sapnis krāsains. Darbība risinās Jūrmalā, man pazīstamā vietā, manas tantes mājā un par uz tās ielas, kur atrodas tā māja. Sākumā ar kaut kādu bomzieni nevaram saprast, kā viņai labāk nokļūt uz Ozolu ielas un stāvam Bērzu ielas galā un domājam, es saku ko tad mēs te stāvēsim visu laiku? Sākam iet pa bērzu ielu. Pie manas tantes mājas ieraugām pie sētas atbalstītus riteņus manējo un Ivara, kuru dāvināju. Riteņus kopā ar to nepazīstamo tanti biju paņēmis un atstājis pie vietējā veikala, tāpēc biju izbrīnīts, kā tie nokļuvuši šeit. Tad arī izreiz sētā satiku arī Ivaru, kuram bija bieza , melna ādas jaka un viņš man pārmeta, ka tā taču riteņus nevar atstāt, jo nozags... ES teica, ka diezin vai. Cita mana tante man arī teica, ka Ivars esot teicis, ka es esmu viņam palicis parādā kaut kādu palielu naudas summu. Teicu, ka varu atdot daļu, bet konstatēju, ka tik daudz man naudas uz doto brīdi nav. Iegājām iekšā un kopā ar biezā , melnas ādas jakā tērpto Ivaru, apsēdāmies pie apaļā galda ēdamistabā. Visi viņa radi un mani radi stāvēja kājās. Es nekur nevarēju atrast baldtu lapu, lai uzrakstītu apliecinājumu, ka esmu viņam parādā tik un tik un ka atdošu dažu mēnešu laikā. Visas lapas, gluži kā atmiņu dienas bija aizņemtas un jau aprakstītas ar kaut ko. Man gribējās raudāt, taču to neatļāvos. Ivars klusēja. Arī visi viņa radi un mani radi, kas stāvēja turpat apkārt istabās, nepievērsa mums, abiem sēdošajiem nekādu uzmanību, bija aizņemti paši ar savām lietām.