Sēdēt sapnī - sapņa tulkojums

u_l_d_i_s
2015-03-10
līdu kaut kādā metāla kastē šosejas malā sildīties. Gribēju tur arī pačurāt, bet nevarēju, jo garām sāka nākt mašīnas. Šoseja biju augstu kalnā un no turienes pavērās brīnišķīgs skats uz tāliem lopbarības torņiem, mežu galiem. Bija agrs rīts, spīdēja saule, bet nebija vēl iesilis. Vēlāk biju pilsētā Maskavas ielas krustojumā ar kādu ielu sēdējām starp tramvaja sliedēm un šoseju, garām brauca transports. Biju arī kādā krievu valodas stundā kur runāja divas lektores un klase klausījās. Tāpat arī, kad biju tai augstajā kalnā pie tās šosejas, tur pat netālu notika gadatirgus vai kas tamlīdzīgs, un bija krāsaini baloni, daudz cilvēku.

u_l_d_i_s
2014-07-11
braucām vagonā. ienāca tiesnese, visi piecēlās, tad teica apsēdieties, taču man nebija kur, jo man nebija krēsla. mēģināju savākt no visādiem gružiem

u_l_d_i_s
2013-08-26
Sapnis krāsains. Darbība risinās Jūrmalā, man pazīstamā vietā, manas tantes mājā un par uz tās ielas, kur atrodas tā māja. Sākumā ar kaut kādu bomzieni nevaram saprast, kā viņai labāk nokļūt uz Ozolu ielas un stāvam Bērzu ielas galā un domājam, es saku ko tad mēs te stāvēsim visu laiku? Sākam iet pa bērzu ielu. Pie manas tantes mājas ieraugām pie sētas atbalstītus riteņus manējo un Ivara, kuru dāvināju. Riteņus kopā ar to nepazīstamo tanti biju paņēmis un atstājis pie vietējā veikala, tāpēc biju izbrīnīts, kā tie nokļuvuši šeit. Tad arī izreiz sētā satiku arī Ivaru, kuram bija bieza , melna ādas jaka un viņš man pārmeta, ka tā taču riteņus nevar atstāt, jo nozags... ES teica, ka diezin vai. Cita mana tante man arī teica, ka Ivars esot teicis, ka es esmu viņam palicis parādā kaut kādu palielu naudas summu. Teicu, ka varu atdot daļu, bet konstatēju, ka tik daudz man naudas uz doto brīdi nav. Iegājām iekšā un kopā ar biezā , melnas ādas jakā tērpto Ivaru, apsēdāmies pie apaļā galda ēdamistabā. Visi viņa radi un mani radi stāvēja kājās. Es nekur nevarēju atrast baldtu lapu, lai uzrakstītu apliecinājumu, ka esmu viņam parādā tik un tik un ka atdošu dažu mēnešu laikā. Visas lapas, gluži kā atmiņu dienas bija aizņemtas un jau aprakstītas ar kaut ko. Man gribējās raudāt, taču to neatļāvos. Ivars klusēja. Arī visi viņa radi un mani radi, kas stāvēja turpat apkārt istabās, nepievērsa mums, abiem sēdošajiem nekādu uzmanību, bija aizņemti paši ar savām lietām.