Raudāt sapnī - sapņa tulkojums

u_l_d_i_s
2017-10-15
pats raudāju kopā ar citām pēkšķīgām tantēm no Raiņa ielas , kura sapnī bija savādāka kā realitātē. Biju pieaudzis bērns, kas staigāja gar kādiem kioskiem, kuros Lija Saulīte pirka saldējumu, Tad Liju Saulīti redzēju rosāmies nelielā manā dačā, kura bija 20 reizes kompaktāka, turpat arī bija 2014. gadā sakrautie polikarbonāti, no kuriem siltumnīcu tā arī neuzcēlu, gar vienu malu bija lielas baltas begonījas, kuras bagātīgi ziedēja.

u_l_d_i_s
2017-09-10
Raudāju kā mazs bērns, sēdot, jo māsa mani dzina ārā jo uzskatīja manu uzvedību par nepieņemamu. Tas notika vecajā dzīvoklī istabā, Salacas ielā 32-31, no skapjaugšas un sekcijas man bija jāsavāc visi lielie kondensātori un citas elektrolietas, jāmet tās ārā, jo vnk tās nebija kur likt.

u_l_d_i_s
2017-03-10
Raudāju, kad atvadījos no Ivara, biju devis viņam līdzi savu mobīlo ar visu SIM karti, tādļēl atceros, ka man vajadzēja atcerēties savas vecās SIM kartes PIN kodu. Salacas ielā32, kur agrāk dzīvoju, ar Sandi Dedzenu krāmējām liftā visādas mantas, arī traukus, uzradās Smaida Zosāre ar saviem traukiem un abi aizbrauca augšā ar liftu, es skrēju augšā pa trepēm. Visi ceriņi bija izrakti un tur vieta bija atbrīvota skaistiem apstādījumiem. Tad biju pie sava tēva kapa Matīsa kapos. Bija uzstādīts jauns piemineklis ar nāves iemeslu-elektrotrauma(vert.rakst.) piemineklī bija ekrāns kur varēja kaut ko arī noskatīties par te dusošo dzīvi. elektrības vadi gāja pāri mūsu galvām kapos 2-3 m augstumā. Jāmaksā par to bija 3eur.mēnesī. Man rokās bij liels fotoaparāts, pēkšņi ieradās daudz viesi, kuri gribēja ieslēgt filmu, bet mēs ar mammu aizgājām no kapiem, gājām gar CCietumu, kur gāja dīzelis uz augstām konstrukciju stieņu siksnām - virzuļiem, nezin vai tik dīvainas formas vilciens vispār eksistē. tad es jāju uz tāda kā pašlecoša buka, ar dēli rokās tas dēlis bija kādi 10m, un tas ielocījās kādā ēkā, lejā pa trepēm, kur bija direktors. Darbiniece bļāva, ka tas esot noziegums. Es viņai atvainojos, jo tas notika ārpus manas gribas. Vannasistabā no plastmasas bija saliekams paklājs, kurš salocījās tādos kā trīstūros, veidojot raķetes formu, un Kārlis nejauši to salocījā tā, ka nokļuva iekšpusē un nespēja pats vairs no tā izkļūt. Tad biju pie milzīga pils cietokšņa, kurš būvēts no gaiši brūniem ķiegēļiem, too ieskāva ūdens, bija apkārt arī citas salas, un krasts ar nelieliem kokiem, kur es biju piedzīvojis laimīgākos brīžus ar Lauri Medni, es pa padoniem, kuri bija iemērkti ūdeni mēģināju pārskriet uz kādu no salām. ūdens bija dzidrs, un nejauši ar vienu kāju iemērcu diezgan dziļi kādā līkumā. Visbeidzot gāju uz Maximu, bet jādomā bija par kaut kādām govīm, kā lai apvieno visus darbus un laiku, ko tām atvēlēt. Pie Maximas biju saticis kārli, kurš atkal bija iekūlies kādā slazdā.

u_l_d_i_s
2016-04-18
21. aprilis. Atceros tikai dažas šī sapņa epizodes. Bija jāsameistaro uztvērējs, radio, , kurš bija jāsameistaro vairākiem audzēkņiem, pēc tam visiem kolektīvi tiem pieslēdza strāvu un manējais skanēja, citiem - kā nu kuram... Liku grīdu -lamināta parketu savā vecajā dzīvoklī Salacas ielā 32-, kur māsa kaut ko pateica ne tā vai bija jau izmetusi vecos atgriezumus kā rezultātā es nevarēju pabeigt - pietrūka dēlīšu koridoram - par to sadusmojos un sviedu pret grīdu kaut kādu sekcijas stiklu, kurš nesaplīsa. Sapņa pēdējā daļā ciemos pie radiem raudāju, jo televīzorā bija kāda filma, kā arī bija kas zudis, kāds cilvēks. Gājām augšā pa sakrautām plāksnīšu trepītēm, kuras bija krāsotu bruģi apliktas, es teicu, ka šādas gan nevēlos, bet tādas vēlos, kas ir pie vienas mājas Madonā, Saulrieta krāsā

u_l_d_i_s
2016-04-14

u_l_d_i_s
2015-07-22
Kopā ar Leonīdu meklējām, kur ir Smiltenes kapi. VIņai tur vajadzēja aizbraukt. Ārā aiz viņas dzīvokļa durvīm bija briesmīgs laiks, lietains, vēss, aizvērām durvis, lai aukstums nenāk iekšā. Meklējām kaut kādā biežā grāmatā, taču es griebēju pierādīt, ka tur vilciens neiet. Kaut gan kartē bija līdzīgi, kā Matīsa kapos Rīgā. Vēl nodomāju, ka varēšu pie reizes aiziet pie Ivara A. tēva kapa. Sapnī pirmajā daļā biju kopā ar Sandi Dedzenu, bet par kaut ko raudāju.

u_l_d_i_s
2015-07-10
sapnis 11. jūlija rītā. Braucu uz Ziepniekkalnu autobusā, biju pašā priekšā netālu no vadītāja kabīnes. Autobuss pilns cilvēkiem. kāds jauns puisis autobusam esot kustībā, izleca pa pirmajām durvīm. Es paskatījos pa tām un redzēju, ka ārā sniegs , redzēju riteni pakaļējo, kas pārvietojās pa iebraukto slieci, bet sniegs slāpēja skaņu. Tad es sapnī biju it kā Rīgas stacijā, taču tuneļi un trepes uz peroniem bija savādākas. Man gribējās doties uz Madonu. Pie sava cilvēka. Taču man vajadzēja viņu sazvanīt, lai zinātu, ka es varu braukt un man būs kur palikt. Taču man Stacijā piesējās kaut kāds jauns jaunietis lielām tumšām acīm, kas izjautāja mani un izvilka beigās apliecību, ka ir policists-izmeklētājs, Viņi ilgu laiku seko man, manai rīcībai un grib noskaidrot iemeslus, kāpēc es rīkojos tā nevis citādi. Devos augšup pa šīm trepēm uz peroniem, taču šīm trepēm bija izlauzti metāla pakāpieni un vajadzēja pārlekt. Pārlekt man traucēja tas, ka raudu un tas, ka bija arī kaut kāda rokas bagāža, taču es spēju tikt pāri. Tas jaunietis gan bija veiklāks un augšā nokļuva pirmais.

u_l_d_i_s
2015-03-16
16. marta rītā ļoti interesants sapnis. Biju atkal skolā, kad vajadzeja trešā stāvā iet uz vēstures stundu. pie klasu durvim vajadzeja izgatvot jaunas orgstikla plaksnites aiz kuram sabazt klašu nomurus. Gribēju zināt izmēru un gāju skatīties kā sir citur. Taču citur arī nekā nebija. Nebija parauga. Iekšā klasē iegāju , man telefonā klusi skanēja radio uz klusāko nogriezts. Tad mani cienāja ar konfekti, kura bija cieta kā īriss, bet krāšņā sarkanā raiba papīrā. Ilgi to nevarēju sakost. Priekšā andrejs ar Māri sēdēja viņi kaut ko nopietnu runāja viens par otru un notika kaut kāda atzīšanās. Skolot´ja lika lasīt no grāmatas, bet es teicu ka tieši šodien pirmo dienu esmu atstājis grāmatu majās. Tad mani Andrejs cienāja ar sviestmaizēm sasmērētām, es paņēmu ar gurķi, bet pīrādziņu nedeva. Otrajā sapņa daļā biju nezināmā vietā, sasedzies gultā un no bēdām raudāju. Sandis Dedzens - Tukulis rādīja savu apliecību , ka viņam tagad ir kāds 18 gadīgs un ka viņš tagad ir laimīgs. Taču pārāk savā laimē nedalījās. Apsedza mani, kad biju atvadījies no Ivara, kura bija smaga. Es raudāju gultā, apsedzies , mamma to beidzot pamanīja, māsa arī, taču teica, ka arī turpmāk facebookā likšu visādas bildītes , tad nebūs tik traki, taču traki būs, es to jutu.

u_l_d_i_s
2015-03-09
Ļoti interesantu sapni redzēju. Biju Nezināmā vietā it kā Rīgas ielā 27A-50, kur kādreiz dzīvoju ar Ivaru, taču dzīvokļa ieeja nebija kā parasti no kāpņutelpas, tā bija kā paradīzes vārti sireālā vietā, apkārt fona skatu neaizsedza ne lieli koki, ne arī citas mājas. Tālumā varēja redzēt Vidzemes augstienes pauguru virsotnes , kas bija ietītas miglā, taču spīdēja saule. Bija jauks rīts. (tādu jauku rītu, es domāju katrs ir piedzīvojis savā mūžā); Tad es prasīju, vai tagad drīkst dzīvokli apskatīt. Sieviete, kura tagad tur dzīvoja, to darīt atļāva. Mēs iegājām dzīvoklī, taču tas nebija tāds, kā agrāk. Taču sajūtas bija tās pašas. Man acīs sariesās asaras , bet neviens tās neievēroja, jo aizgriezos. Tikai tad, kad jau gatavojos projām, tad sieviete, kura šeit tagad dzīvoja pamanīja manās acīs asaras. Bet Rīgā, tajā dzīvoklī, kurā savukārt dzīvoju kādreiz es, notika kāds remonts (bija noticis, un tur viss bija pārbūvēts. Māsas Anitas istaba bija tagad sķērsām dzīvoklī izvietota un paplašināta par kādu metru vēl uz mazās istabas rēķina. Daļa nesošās sienas starp istabām arī bija nojaukta. Bet Salacas ielas 32-31 dzīvokli man apskatīt neizdevās, taču blakus tur vairs nedzīvoja tiekas agrāk, bet dzīvoklī bija ievākusies Rita Dzene no Ozoliem. TUr pie viņas arī biju ciemos un izstaigāju arī uz balkona. Redzēju sevi it kā no malas.

u_l_d_i_s
2015-02-12
12.febr.rītā. Autoostā savācu eirocentus no kundzēm, kurām biju palīdzējis,lai aizsūtītu daugu uz Kusu ar autobusu, jo viņam nebija naudas. Taču man iekāpjot autiņā šofere - jauna sieviete aiztaisīja durvis un veda arī mani uz to attālo ciematu.Es sadusmojos un teicu, ka saukšu policiju, jo viņa atteicās mani izlaist.Tad autobuss turpināja braukt bez vadītājas, jo viņa bija piecēlusies un nāca man virsū. Autiņš braukāja pa kusas ielām(bet tā nebija Kusa). Mož nākotne, jo tur viss bija sakoptāks un attīstītāks. Biju mežā uz kādas kāpas, pa kuras augšdaļu gāja meža ceļš. tur bija salikti pa malām veci soli no kinoteātra. Iztālēm redzēju Ivaru, un viņš bija noskumis, rakstīja kaut kādu papīru. Kas noticis? - Dagnija arī (nevis Daiga) mirusi - nu tā ar tām lielajām acīm. Viņš knapi turējās un gandrīz raudāja. Taču kaut kādi pensionāri aizdzina mani sēdēt atpakaļ. Priekšā aizbrauca kaut kāda kravas mašīna, tad arī Ivars apsēdās aiz uzslieta vēja barjeras stūra un es viņu vairs neredzēju.

u_l_d_i_s
2015-01-27
Biju iesēdies mammas klēpī zemāķ nekā viņa un nezin kāpēc neuzticējos citiem klēpjiem. Biju pieaudzis , bet gribējās raudāt.

u_l_d_i_s
2014-11-06
raudāju sapnī pats.

u_l_d_i_s
2014-08-17
kāpnes brīvā dabā nezināmā vietā. Raudāju par aizgājušo, kuru neatgriest. Gatis man bija līdzās. ļoti lēnām, bet lēnām rāpoju pa tām betona kāpnēm augšā.

u_l_d_i_s
2014-08-10
saķildojāmies ar dažiem draugiem, kurus sen nebiju redzējis. Redzēju sevi raudam sapnī, kā arī trīcēju. Dzīvoju mazā būdiņā pie autoostas uzceltā. Dators, vecs, bet pārinstalēts strādāja labi, kamēr tas nenokrita no galda. Tam palikušas bija tikai iekšas, neliela plate, bet monitors un viss bija pieslēgts, viss strādāja. Atceros, ka uz ielas , sēdēdams runāju ar psiholoģi Daci.

u_l_d_i_s
2014-07-30
Sapnis 30.jūlijā pl. 5:30 no rīta. Kura mēness diena? Cehs. Vecs tipogrāfijas cehs, kurā palikuši tikai metāllūžņi un vēl kaut kādas manas mantas, kuras vajadzēja savākt. Kaut kam bija piezvanīts un bija problēmas ar transportu un samaksu. Redzēju sevi sapnī raudam, jo biju saulainā istabā kurā rietēja saule u šī istaba man atgādināja tieši to istabu, kurā dzīvoju pirms 10 gadiem. Bija Sapnī Kārlis Mārtiņš un Ivars, Un sapnī biju kādā pilsētā, zinu, ka dzīvoju kādā daudzstāvu mājā, laikam 18 stāvu mājā uz kuru norādīju , kad man prasīja , kur dzīvoju. Tad arī sapnī biju mazdārziņos, kur viss pārvērties. Vienas kaimiņienes dārzs atgādināja karalauku.

u_l_d_i_s
2014-04-12
biju vīlies , ļoti vīlies savos rados, kad tie savāca visas salasītās sēnes, man neko neatstāja, raudāju. Ne jau tik daudz par tām sēnēm, bet par netaisnību un attieksmi. ŠOreiz pat mamma mani nesaprata, vienīgi māsa.

u_l_d_i_s
2013-11-29
Raudāt Raudāt --- pašam - prieks

u_l_d_i_s
2013-07-08
Ļoti interesantu bet vienlaikus arī smagu sapni redzēju šonakt pl.04:00naktī . Vispirms nomira Ivara māte , kuru glabājām ar Ivaru divi vien kaut kādā nepazīstamā vietā , nepazīstamā kapličā, tad arī pats Ivars. Neviens nevarēja saprast , kas man ir. Vienīgais, ir tas , ka tiesnese Rezgoriņa izteica man līdzjūtību par zaudējumu. Kaut kādā nezināmā skaisti izremontētā, nelielā kādas ēkas puspagrabā, kurā kādreiz es ar Ivaru kopīgi biju taisījis remontu, es periodiski gāju pirkt maizi- parasto ķieģelīti, kuru tirgoja Gundaris Kravalis, viņu es iepriekš sapnī biju klausījies pa radio otrdienas vakaros, kur šis bija runājis pārraidēs. Sapnī cilvēki bija, taču pārējie bija “sveši”, nesaprata kāpēc es tāds saskumis”, taču Gundaris K. saprata manas skumjas. ļoti raudāju. ārā nebija vasara, bija kāds rudens vai pat ziema, jo arī tajā puspagrabā dega spuldzes, kas apgaismoja nelielo telpu. Sapni es redzēju , tieši, kad šonakt 29. Mēness diena gāja uz beigām un naktī sakās 30 mēness diena. Bieži vien divdesmit devītajā mēness dienā sapņi ir smagi un nepatīkami. Sapņu tēliem tiešas nozīmes nav, tiem drīzāk piemīt psiholoģisks raksturs. Un tādēļ šo sapņu traktēšanai ir vajadzīga īpaša uzmanība. Pēc būtības mēs šajā mēness dienā redzam uzkrājušos problēmu slogu. Neatrisinātie jautājumi nekur nepazūd, lai cik dziļi mēs tos censtos noslēpt, tie mūs tikai stingrāk spiež, izsaucot nemitīgu spriedzi. Savu psiholoģisko un emocionālo stāvokli var izlīdzināt tikai tad, ja sākam strādāt pie problēmu risināšanas. Bet, lai atrastu šo problēmu īsto sakni, tad divdesmit devītās mēness dienas sapņus rekomendē uzticēt traktēt profesionālim.

Jaukais_Taurenitis
2009-12-13