Lielceļš sapnī - sapņa tulkojums

u_l_d_i_s
2014-11-20
Sapnis 21. novembrī pa dienu 15-17, 29. mēness dienā. Kinoteātris tāds kā apmēram 6 lielās maksimas. Aizņem nevināmā pilsētā veselu kvartālu, apkārt tam platas ielas - bet tālāk tās pāriet šaurās ielās. Atceros, ka sapnī gāju uz to, kaut gan nedaudz nokavēju seansa sākumu, jo piebraucu vienu pieturu klāt ar autobusu. Bija tās dīvaina izskata margas, kas bija izveidotas kā jaunas bet netipiskas formas gumijas izstrādājums, ievietots milzīgā izlietā betona lejamā(izlietā) vannītē grandiozi lielā, kā tilta konstrukcijā. ´Visas vannas bija ieraktas zemē, ārā bija vienīgi tā pusriepa, kas bija netipiskas formas. Margas bija nepieciešamas, lai no ielas nokāptu skatītāju lejā vai uzkāptu no tā augšā un izklīstu tālāk augšā pa ielu parējām. Sēdēju zālē, mana vieta maliņā bija brīva. Daudz bija jaunu jauniešu es starp viņiem jau jūtos kā "vecītis", kaut gan tā noteikti bija nākote, bet man tik un tā biuja Jēzus vecums. kā tagad. Man bija līdzi kaut kāds ar plastmasas gliemežvāka vāku aizverams smieklīgs "planšetnieks", kur es uzliku straumēšanu no WIFI, kur gāja tā pati filma, kas uz ekrāna. Dzirdēju arī skaņu planšetā, ko centos nogriest sāmos klusāk un man tas izdevās. Pēc seansa(uz ekrāna gāja kāda moderna filma multfilma ar šaudīšanos karu, atceros ka kopā ar pārējo cilvēku varzu izgāju no milzīgās kino ēkas. Viena jauniete teica, ka baigā filma, kinotēātrī, bet man tā filma ne visai patika. Atceros, ka tad pēkšņi viss pūlis izklīda un es pie kinoteātra kristojuma izrādījos viens. Maldījos caur vecām ēkām, no kurām bija VID, bet kaut kur apmaldījos tā, ka laikam jau izejot no seansa aizgāju pa nepareizo ielu. Bet tas vēl turpat viss tā tuvumā. Tad pamodos.

u_l_d_i_s
2014-07-26
3.aug. sapņa pirmajā daļā bijām savākušies mēs - bijušie studenti bet tie, kuri nepabeidza LU, kā arī Martina un Ieva Gailīte. Smaida Zosāre mums pie tāfeles mācija par cilvēka garšaas sajūtām dažādās mēles zonās, dalīja arī izdales materiālus, es lasīju krieviski tos. Smaida teica, ka es jau zinot vairākas valodas. Tad bija jautājums par to - kas ir mīlestība, ko pajautāja viena jauna , nezināma meitene no priekšējā sola, kas acīmredzami bija nesen LU, jo viņu nepazinu. Teicu arī, ka mīlestība ir tad, kad tu vari pilnībā ziedot sevi otram cilvēkam, arī visu savu karjeru, ne tikai sajūtas ka patīk. Otrā daļā bijām kaut kādā lielā zālē, kur katram mikrafonā bija jāstāsta par sevi un iegūto dzīves pieredzi. Bijām savākušies dažādi pazīstami un nepazīstami no dazādām skolām. Atceros, ka bija arī no 25.vsk. Andrejs Kokins Palēkdamies nāca, izstāstījis kā gājis. Es teicu, ka vi´;nš tagad bru´gi liek, viņš to apstiprināja - neko nevajagot rēķināt, vajag tikai piegriest. Kad man bija jāstāsta vai jādzird ko interesantu citi stāstīs, sākās kāda mūzika. Lamājās, lai to izslēdz kā bija pirmīt, jo nevar dzirdēt. Sēdēju zāles (klases) pēdējā rindā. Tad arī visi kaut kur gājām laikam uz kādu bērnunamu un tur gulēja no dažādiem avotiem cietuši pusaudži. Par viņiem (viņu grūtu likteni) stāstīja LCDTV pie sienas. Par katru no viņiem. VIņi par to nebrīnījās, jo droši vien jau redzējuši tos sižetus ar sevīm jau kādas 100 reizes. Sapņa trešajā daļā biju mežā, bet ne biezā, bet uz plati iemīta meža ceļa, meža sākumā, nezināmā vietā. Tur atradās tādas kā betona trepes - kā pārejas, it kā apakšā būt vilciens vai automaģistrāle. tādas bija 2 gabalas aptuveni 50m viena no otras uz tā ceļa, trepēm, kas bija uz abām pusēm( un savienotas ar ceļu) bija arī 3 platformas pa starpu. Augšējā, un vēl divaskatra zemāk, kopā 5 platformas, 3 līmeņos. Atceros , ka stāvēju augšā. Un izlēju daudz ūdens. Kādu kubu bai pat vairāk. Izlēju to pa trepēm uz abām pusēm. Tas plūda lejā ar lielu atsi

u_l_d_i_s
2013-12-09
Dīvainu sapņu epizodes šonakt redzēju. Sākumā pie podjezda otras puses Salacas ielā , izskatījās sākumā tie kaķūeni pie ēkas ārsienas beigti, taču vēlāk sāka kustēties. Viņi bija ļoti sliktā stāvoklī ar zaļām actiņām, mana māsa teica, deva uzdevumu, lai nesu tos pavisam ārā un arī tad, kad būs ziema, lai viņi tur paliek, taču es negribēju to darīt un atteicos, sāku raudāt, Domāju, par vet ārstu un sausto kaķu barību. Kaut kur braucu pa nezināmu vietu nezināmā pildētā ar riteni. Tas laikam bija Ivara ritenis, kuru dāvināju. Ceļš gāja šad tad pa ielu, tad pa trotuāriem , taču gar tramvaja sliedēm. Kautkādā brīdī es sapnī pamanīju , ka vairs nebraucu, bet es eju kājām. Skatos atpakaļ - riteni atstāju laikam kļūdas dēļ pie kāda veikala labu gabalu atpakaļ. Kamēr gāju pie tā riteņa atpakaļ, man bija kopā ar citiem cilvēkiem jāpāriet dīvaina iela. Tai bija kopā abos virzienos vismaz 12 joslas. Luksofori bija, taču tie nebija domāti gājējiem. Mašīnas pašas neievēroja notikumus un autobuss iegiežoties plašajā 12 joslu maģistrālē, sanrauca vienu jaunu gaišmatainu sievieti, viņa raudāja, āutobusa šoferis un es palīdzēju paņemt nestuves. Taču tad gan uzreiz devus pēc riteņa, jo maģistrāles ota ceļa puse ta’jā brīdī bija pilnīgi bez mašīnām, to nebija vairs arī tālumā. Kad piegāju pie riteņa, tad ar izbīli konstateju, ka tas nemaz nav mans ritenis un es pa lielo att’[alumu esmu pārskatījies, turklāt tam bija noskrūvēts priekšas ritens. Tad ieraudzīju vēl vienu riteni, taču arī tas nebija mans velosipēds, tam rāmim nebija nosaukuma bai tie bija pieslēgti iepretim pret kādu veko veikalu, kurš atradās pāri tramvaja sliedēm. Tad es sapratu, ka mans ritenis ir pazudis un pamodos.