Direktors sapnī - sapņa tulkojums

u_l_d_i_s
2017-03-11
Raudāju, kad atvadījos no Ivara, biju devis viņam līdzi savu mobīlo ar visu SIM karti, tādļēl atceros, ka man vajadzēja atcerēties savas vecās SIM kartes PIN kodu. Salacas ielā32, kur agrāk dzīvoju, ar Sandi Dedzenu krāmējām liftā visādas mantas, arī traukus, uzradās Smaida Zosāre ar saviem traukiem un abi aizbrauca augšā ar liftu, es skrēju augšā pa trepēm. Visi ceriņi bija izrakti un tur vieta bija atbrīvota skaistiem apstādījumiem. Tad biju pie sava tēva kapa Matīsa kapos. Bija uzstādīts jauns piemineklis ar nāves iemeslu-elektrotrauma(vert.rakst.) piemineklī bija ekrāns kur varēja kaut ko arī noskatīties par te dusošo dzīvi. elektrības vadi gāja pāri mūsu galvām kapos 2-3 m augstumā. Jāmaksā par to bija 3eur.mēnesī. Man rokās bij liels fotoaparāts, pēkšņi ieradās daudz viesi, kuri gribēja ieslēgt filmu, bet mēs ar mammu aizgājām no kapiem, gājām gar CCietumu, kur gāja dīzelis uz augstām konstrukciju stieņu siksnām - virzuļiem, nezin vai tik dīvainas formas vilciens vispār eksistē. tad es jāju uz tāda kā pašlecoša buka, ar dēli rokās tas dēlis bija kādi 10m, un tas ielocījās kādā ēkā, lejā pa trepēm, kur bija direktors. Darbiniece bļāva, ka tas esot noziegums. Es viņai atvainojos, jo tas notika ārpus manas gribas. Vannasistabā no plastmasas bija saliekams paklājs, kurš salocījās tādos kā trīstūros, veidojot raķetes formu, un Kārlis nejauši to salocījā tā, ka nokļuva iekšpusē un nespēja pats vairs no tā izkļūt. Tad biju pie milzīga pils cietokšņa, kurš būvēts no gaiši brūniem ķiegēļiem, too ieskāva ūdens, bija apkārt arī citas salas, un krasts ar nelieliem kokiem, kur es biju piedzīvojis laimīgākos brīžus ar Lauri Medni, es pa padoniem, kuri bija iemērkti ūdeni mēģināju pārskriet uz kādu no salām. ūdens bija dzidrs, un nejauši ar vienu kāju iemērcu diezgan dziļi kādā līkumā. Visbeidzot gāju uz Maximu, bet jādomā bija par kaut kādām govīm, kā lai apvieno visus darbus un laiku, ko tām atvēlēt. Pie Maximas biju saticis kārli, kurš atkal bija iekūlies kādā slazdā.

u_l_d_i_s
2015-03-03
Kopā ar Koskēviču Guntu bijām aizbraukuši uz Valmieru, uz kādu Vidzemes lielāko skolu. Skola bija ārkārtīgi liela, plašiem gaiteņiem un vienīgais cilvēks kuru pazinu bija Gunta Koskēviča. Viņai bija jātiekas ar direktoru. Gājām caur plašiem gaiteņiem, bija pakarinātas drēbes, daudz bērnu, skaļas skaņas, saucieni, klaigas. Es stiepu politelēna maisiņus un savu jaku. Viņa nonāca lielā zālē, kur pie galda sēdēja direktors un ģenerāldirektors. Viņi bija kā divreiz lielāki par pārējiem cilvēkiem un no attāluma izskatījās kā 3D. Gunta aizgāja pie viņiem runāties otrā zāles galā viņu neredzēju, dzirdēju vēl brīdi tikai viņas balsi. Tad es kādā no plašajiem gaiteņiem kopā ar citiem skolniekiem apsēdos uz pianīno vāka, kājas bija uz aiztaisītā taustiņu vāka. Man bija garie šorti un kapuce jaciņai izskatījos pēc kāda vecāko klašu skolēna. Man bija sudrabainā nokija tāda kā man pirms 10 gadiem bija un biju beidzis runāt pa telefonu un turēju to rokā, tad kaut kā novērsu uzmanību un man tā nokija izslīdēja no rokas un to nozaga kāds vecāko klašu skolēns. Viņu apvainoju un teicu, ka šis man nozadzis telefonu, tā kā viņš neatzinās, saucu citiem, lai zvana mentiem, jo neuzticējos, jo viņš gribēja iet uz gardrobi, lai tur pārkiktu to citā kabatā. mentus nesagaidīju, bet pēc tam atklāju, ka telefons man ir ieslīdināts atpakaļ manā caurspīdīgajā plastmasas maisiņā. (vienā no tiem), bet man bija vienalga par viņa turpmāko likteni. Atceros, ka izgājām no skolas un ārā bija agrs pavasaris.