Dievība,elks sapnī - sapņa tulkojums

u_l_d_i_s
2016-01-25
Sapnis spilgts, krāsains, atceros divas galvenās epizodes. Skolotāja Iveta man svešā pilsētā stāstīja, ka tur, tais mājās, kur pat rudenī nav apkopti vecie nokaltušie stādījumi, ka tur dzīvo tādi Padomju cilvēki ar tā laika DIevbijīgu dzīves uztrveri. Izstāstīja, ka, lai neiet pie viņiem, kā arī kādu leģendu par tiem cilvēkiem pie galda. Savācis instrumentus lāpstu, u.c. ar miki miki devos tomēr tur ieviest kārtību. Pa ceļam apstājāmies pie kadas pusizrakstas resnas kok saknes, ko vajadzēja atšķelt, tā izrādī´jās mīksta, un mikis to ar lāpstu pārdalija. Taču viņs´pārdalīga arī savu pēdu. no kājas, kas arī izrādījās mīksta. Savilka ģimi it kā taisītos raudāt , it kā neaptverot, ko izdarījis. es bēgu, jo zināju, ka kāja vairs nav glābjama. Tad ieskrēju tais mājās, kur viss bija tīrs, taču šķiet bija apstājies laiks. Uz galda kā vēstīts leģendā bija vāzes,un tad es uzreiz blakus telpā pamanīju mostamies divus cilvēkus pelēkām sejām, kur patiešām viens kā vēstīja leģenda atnāca un apsēdās pie galda, kad gribēju apsēsties es, tad manu vietu ieņēma tā meitene, - otrā daļā atceros to, ka braucu ar riteni kopā ar Imantu(Tikiju), pa svešu vietu, viņš braucot sarokojās ar Mārīti tiltiņu, un blakus arī bija Lauris Mednis, kuram nepatika, ka es aizbraucu aiz neredzamā līkuma kopā ar Tikiju, rokās sadevušies. Tā mēs braucām kādu laiku pa šo pilsētu, pa tuneli un gar sliedēm kalniņā pie Rīgas stacijas. Visu šo laiku man pakaļ skrēja mans izderesētais Melnais Runcis. Kad nonācām sireālajā Rīgas stacijā, tad uzlīdām uz kada jumta, un es raizējos par savu kaķi, lai tas nenoveļas, jo skārda jumts. Tur uz jumta bija ļoti daudz cilvēku, vietas brīvas bija maz. Spīdēja saule. Manu melnīti paņēma klēpī kaut kāda tukla sieviete, kas kaut kur bija redzēta... tā kā no turienes varēja redzēt gan pašu stacijas ieeju un nogāzi uz Centrāltrigus pusi, tad mani vilināja doma iegādāties tur dzīvokli, un es par to sāku interesēties. Jo teicu, ka man patīk tāds ļaužu pilns skats, ka vie