Aizvest sapnī - sapņa tulkojums

u_l_d_i_s
2015-04-17
mani slavēja, ka esu viens no labiem strādniekiem, ka tādu citu otru vairs neatradīšot tik cītīgu un kārtīgu. Biju piekrāvis ķerru ar augsni, un vedu to uz vietu, kur vajadzēja piebērt. Tas bija tur zemāk aiz stūra. Kad pagriezos un braucu no nogāzes, ķerru nevajadzēja stumt, tā pat vilka mani pašu un soļus nejutu. Kad biju ticis tur pie dobes, tad tur bija tas Jānis no draudzes un viņš ārkārtīgi precīzi pēc cm un plaukstas nospiedumiem bija salicis jau exelentu melnzemi pa virsu, taču viņam pietrūka, un tad es teicu, re es atvedu šo. Bet manā tačkā bija melnzeme, bet vietām pavīdēja arī kūdra un smilts piejaukums. Es teicu, tas nekas, tas vēl labāk, viņam ne visai tas patika, bet beigās viņu pielauzu, jo teicu, ka taču nevar visu mēnesi taisīt pāris kvadrātmetrus lielu dobi... pēc tam biju savā vecajā dzīvoklī Salacas ielā 32-31 un tur bija atnācis VIlnis un teica, ka autobuss uz Siguldu iet 21.09 vai tad pusnaktī, īsti negribēju braukt, jo nebgrib pārbīdīt mēbeles tā, kā man patiktu. Jā, un pie tās dobes kuru ierīkoju, iepazinos arī ar kādu jaunu draugu

u_l_d_i_s
2015-02-03
nesu vienu no klasesbiedriem lejā pa trepēm. Dīvainā kārtā viņš nebija smags, nelikās man smagi, taču pārvietojos lēni. Kāpēc tiku līdz galam, man sāka slīdēt nost bikses:) viena par to pasmaidīja, kad noliku viņu lejā, tad pavilku tās uz augšu. Tad ļoti ātri skriešu pa gaiteni steidzos atpakaļ , bet pārējie klasesbiedri bija sagājuši jau kabinetos.

u_l_d_i_s
2015-02-01
Sapnis 1.februāra rītā. Sapnī gājām pa asfaltētu ceļu un viss bija kā sireālā bildē, kā Peinta attēlā, kur nav zāles stiebru, bet ir nokrāts ar krāsu laukums. Tālumā bija migla, Tā debess puse uz kurieni nesām tos kokus, kurus prasīju lai palīdz man otru galu aiznest - bija miglā tīta, un tas skats apmāram tāds, kā no putnufabrikas, Jaunlazdonā vai vēl nedaudz tālāk. Tad kaut kāda iemesla pēc nedaudz novirzinājies un es etjēdzos mašīnā. Ivara māsa Anita bija apņ ēmusies aizvest uz dārzu Jaunlazdonā polikarbonātu, kas sagriezts pēc izmēra. Lai es jau kaut ko varu darīt, taču viņa jau attālinājās no siarelizstiskās bildes un nogriezās pa pārbrauktuvi pa labi. lai tiktu atpakaļ, viņa vēlreiz nokavēja vienu pagriezienu un tad pavisam nokļuva neceļos" Viņa visu gribēja pamest un negribēja to plāksni aizvest līdz galam šodien, Es savukārt pārmetu, ka tad es nebūtu to pircis atsevisķi un - ja pirktu kopā, tad būtu daudz izdevīgāk. Uzskatīju , ka tā ir tikai atruna, jo nekas taču nekarājās ārā no viņas baltā busiņa aizmugures ar kuru viņa brauca./ TUr, lai nokļūtu atpakaļ dārza pusē, bija jāšķērso dzelzceļš, bet viņai laikam gan dokumenti nebija kārtībā, tāpēc bija šī atruna, Tā bija nākotne un tur bija tāda kā moderna pāreja arī gājējiem. Es izņēmu to m 30 plāksni un gāju ar kājām pāri dzelceļam. Lai ta tikatu pāri, bija jaatver baltas durvis un jānokāpj lejā, kur bija Šengenas zonas pārbaude. Tad otrā galā atkal uzkāptu augšā. un izietu no šī labirinta ārā. Bet es kaut kādā brīdī pamodos, jo nāca vilciens, dzirdēju skaņu, bet pašu vilcienu neredzēju. Pārskrēju ar to plāksni, paguvu.. Vēl iepriekš sapnī biju savā vecajā dzīvoklī Salacas ielā 32-31. Bija atvērto durvju diena, bet tieši mani nelaida iekšā. Uz balkona sēdēja sievite , līdzīga manai mammai, taču tā nebija mana mamma,

u_l_d_i_s
2014-06-30
diezgan reāls sapnis likās. Bija laikam kaut kāds kara laiks un pāri dubļainai ielai , mājai kurā dzīvojām, pāri ielai atradās kāda lazarete vai slimnīca. No turienes redzēju, kā oranži sārtos maisos izved mirušos. Tie rati bija lieli, ļoti lieli, kuri nogriežās un aizbrauca pa dubļaino ielu kalnā . Varbūt tas ir kaut kā saistīts ar notikumiem Ukrainā (tas mans sapnis). Vecais tēvs mira, vēl nebija miris, kārtoju un mazgāttaisījos drēbes, līdz atradu viņam kabatā (viņš gulēja uz gultas) naudu zeķē. viņa bija slapja, laikam nekad nebija sķīries no tās zeķes... noliku visu turpat uz krēsla, blakus viņa gultai, no blakus istabas tad redzu - šis piecēlies un pārbauda naudu zeķē. Pārskaitīt nav spējīgs. tad epizodē kopā ar mammu gājām gar manis pilsētā ierīkotajiem apstādījumiem, kas krāšņi ziedēja (puķes)

u_l_d_i_s
2014-04-24
Sapnī braucu pa pilsētas ielām un trotuāriem ar velosipēdu, kuram bija piekabe, uz kuras bija novietots laminārs. Izskatījās, nka tā ir Madona, Saules iela tikai nākotnē vai pagātnē, ne tagad. Braucu arī caur šauriem kokiem, dīvaini, bet uz aizmugures novietotais smagais laminārs neatsitās ne pret ko. Arī nejutu tā svaru.Man braucot pa ļaužu pilnu ielu, divas sievietes bāza man kabatā rokas un gribēja izvilkt skaidru naudu. Vai tas viņām izdevās, es nezinu, jo nekad nezinu cik precīzi man naudas ir. Tāpēc vienmēr norēķinos ar karti. Tālāk , ka dbiju ticis aiz RIMI, tad tikai atpazinu ka tā ir Madona, jo Poruka ielas rajons bija pilnībā atšķirīgs no tā , kā ir tagad. Aiz Rimi es netiku pāri sarakātām tranšejām, tur remontēja ielu un trotuārus. Tad vēl atceros, ka mēs katru dienu ar Guntu sēdējām pie tā paša laminārboksa, kuram aceros, kā darbdienās ieslēdzu UV Gaismu(redzēju iekšā to zilo gaismu) un lamināro plūsmu. Palielināju plūsmas jaudu ar autotransformātoru. Tas bija kaut kādā lielā telpā, kurā aiz citiem sadalītiem apgabaliem sēdēja citi studenti. Bet tie nodarbojās ar kaut ko citu. Laminārs bija mans, atceros, ka sajutu palielināto plūsmu. Jā, un piektdienā (nedēlas beigās) pilsēta bija tukša kad biju ticis aiz tā Rimi...